Jūs esat šeit: Dārza augi, kopšana Kas jāzina par laistīšanu?

Kas jāzina par laistīšanu?

E-pasts Drukāt PDF
Dārza laistīšana
Dārza laistīšana

Pļavas dabā aug un dzīvo bez speciālas kopšanas un laistīšanas, jo augi ir piemērojušies esošās augsnes īpatnībām un klimatam. Cilvēki ir izveidojuši dekoratīvas zāliena sugas, kas ļoti atšķiras no pļavas augiem - ar gaišām, spilgti zaļām lapiņām, bieziem ceriem.

 

Lai šāds zāliens būtu veselīgs un glīts, tam nepietiek ar dabiskajiem apstākļiem, tāpēc vajadzīga rūpīga kopšana un mākslīga laistīšana.
Labs zāliens - izturīgs zāliens
Zāliena izturību veicina attīstīta sakņu sistēma. Svarīgi ir regulāri un pareizi pabarot zālienu ar mikro un makroelementiem (sakņu sistēmas attīstību veicina kālijs). Jāpievērš uzmanība arī nomīdītām vietām - tās jāatjauno, jāuzrušina ar aerēšanas palīdzību.
Zāliena izturību veicina arī tas, ja karstā laika periodā to nepļauj, vai arī, ja pļauj, tad noregulējot pļāvēju uz augstāko režīmu. Varbūt nebūs tik glīti, bet nereti tas ir svarīgi zāliena izdzīvošanai. Lielā karstumā var redzēt, ka pēc pļāvēja paliek riteņu nospiedumi - tur zāle izdegs ātrāk. Ja tomēr pieņemts lēmums karstā laikā pļaut, tad, pirmkārt, tas jādara agri no rīta, otrkārt, nopļauto zāli nevajag nogrābt - tas sniegs kaut nelielu ēnu.
Ja nav automātiskās laistīšanas, ir labāk, ja iesēts vairāku sugu zāliena sēklu maisījums - tad karstā laikā tās sugas, kas pret sausumu izturīgākas, nodrošinās zāles zaļumu. Vienas no izturīgākām bieži ir nepamatoti nīstās nezāles, piemēram, baltais āboliņš vai pelašķis. Kad karstumā un sausumā viss zāliens ir gandrīz pagalam, baltais āboliņš izskatās tīri tā nekas, bet pelašķis vispār aug griezdamies. Tomēr ilgstoši turpinoties karstumam un sausumam, pelašķis un āboliņš var zālienu ātri pārņemt, tāpēc tas jālaista.

Vai zināji?
• Ja zāliens ir košā, zaļā krāsā, lapiņas ir tvirtas un elastīgas (uzkāpjot, tās noliecas, bet uzreiz arī atliecas atpakaļ), viss kārtībā.
• Turpretim, ja lapiņas kļuvušas cietākas, smalkas un šauras, to krāsa no gaiši zaļas pārvērtusies tumši zaļā, uzkāpjot zālienā paliek pēdas nospiedums - tas nozīmē, ka trūkst mitruma.
• Nākamā stadija pēc tumši zaļās ir dzeltenīga krāsa, kas signalizē - vēl kaut ko var glābt! Ja zāliens jau iegūst brūnu toni, tas ir izdedzis un laistīšana vairs neko nedos. Jāreaģē laikus, kamēr zāliens vēl tumši zaļš.

Kad un cik laistīt?
Karstā laikā vasarā bieži vērojama ir aina, kad zālienā novietotais laistītājs strādā nepaguris. Liekas, tik loģiski - pašiem karsti, gribas veldzēties, tāpēc arī zālienam jāiedod padzerties. Nepareizi! Saule karsē ļoti spēcīgi, bet ūdens ir auksts, tāpēc uz zālienu tas karstā dienā iedarbojas šokējoši, tiek apdedzinātas maigās lapiņas. Jālaista vēsākajā diennakts laikā, vislabāk naktī. To lieliski iespējams noorganizēt, ja ierīkota automātiskās laistīšanas sistēma, bet, ja jālaista ar šļūteni, tas jādara vai nu vēlu vakarā, vai agri no rīta. Izņēmuma gadījumā var laistīt arī pa dienu, ja zināms, ka citādi nesanāks, tomēr tas nedrīkst kļūt par normu.
Laistīšanas biežums atkarīgs no augsnes tipa - smilšainās augsnēs sanāks visaugstākās kvalitātes zāliens, taču arī laistīt nāksies biežāk, tāpēc šādās augsnēs vislabāk ierīkot automātisko laistīšanu. Latvijas apstākļos problemātisks ir pavasaris, kad sniegs nokusis, saule silda pamatīgi un ir samērā liels vējš, kas ļoti izžāvē augsni. Bieži vien zālienam jau nepieciešama papildus laistīšana. Nākamais periods, kad parasti jālaista centīgāk, ir vasaras vidus ap Jāņiem un jūlijā.
Laistīšanā jāievēro princips - labāk retāk, bet vairāk. Ja laistītsiet katru dienu mazliet, zāliena sakņu sistēma veidosies sekla un nenoturīga. Optimāls laistīšanas režīms karstākā laikā ir divreiz nedēļā (biežāk, varbūt pat katru dienu, jālaista jauns, tikko sēts zāliens, kamēr izveidojas zelmenis un stabila sakņu sistēma).
Ieteicamais ūdens apjoms zālienam ir 3-5 mm nedēļā (15 litri/m2 nedēļā). Ja nav automātiskās laistīšanas sistēmas, vēlamo ūdens daudzumu var izmērīt, novietojot zālienā burciņas - pēc traukos uzkrātā ūdens līmeņa varēs aprēķināt, cik ilgi jālaista, lai zāliens saņemtu vajadzīgo mitrumu.
Vienmēr jāvēro arī laika apstākļi - ja līst lietus, nevajag papildus laistīt. Automātiskās laistīšanas datori nereti ir aprīkoti ar lietus sensoru, kas nokrišņu laikā dod signālu nelaistīt.

Kas notiek, ja pārlaista?
Zāliena pārlaistīšanas sekas:
• nevajadzīgi iztērēta elektrība un ūdens;
• rodas labvēlīga vide sūnu attīstībai;.
• savairojas īlenlapu gaurenīte - būtībā glīta puķīte, kuru izmanto pat apstādījumos akmeņdārzos, taču, ja zālienā tā ir pārāk daudz, kļūst par netīkamu nezāli.

Smilšainās augsnēs pārlaistīt zālienu ir grūti un nereāli. Mālainās augsnēs pārliešanas rezultāts ir stampāšanās pa dubļiem, bet vispār nav dzirdēts, ka zāliens vasarā nomirtu no pārlaistīšanas. Vienīgi tad, ja bijušas spēcīgas lietavas un zemākās ieplakās ūdens stāv 3-5 dienas, saule spoži silda, ir karsts - tad zāliens siltajā ūdenī vienkārši izsūt.

Automātiskās laistīšanas ierīkošanas principi
• Pirmais svarīgais solis ir projekts, kurā ieplānots zāliens, dobes un celiņi. Tādējādi var racionāli ieprojektēt precīzas laistīšanas sprinkleru (laistāmo galviņu) atrašanās vietas, lai laistīti tiktu augi un zāliens, nevis celiņi, mājas stūris vai kaimiņu teritorija. Piemēram, ja ūdens regulāri līs uz koka detaļām, tās ātri sapūs.
• Laistīšanas sistēmu ierīko, kad jau veikti zemes planēšanas darbi (nekādā gadījumā pirms tam), jo tad ir zināms dārza reljefs. Laistīšanas caurules atrodas zemē samērā sekli, apmēram lāpstas vai divu dziļumā, tāpēc svarīgi zināt pareizo dziļumu.
• Ņemot vērā iespējamo laistīšanas rādiusu, sprinkleru atrašanās vietas jāieplāno ar rezervi - tā, lai laistāmās vietas pārklātos, nevis tikai saskartos (laistīšanas rādiuss dažādiem sprinkleriem parasti ir 2,5-10 m). Īpaši svarīgi tas ir vējiem pakļautos dārzos, jo pretvējā nolaistīt līdz vēlamajai vietai var arī neizdoties. Jebkurā gadījumā var gadīties, ka zālienā paliek neaplaistītas vietas, piemēram, stūros, līdz kuriem laistāmais ūdens nesniedzas. Šīs vietas dārzā jāpielaista ar šļūteni.
• Ja zāliens ierīkots trūdvielām bagātā melnzemē (kas nav labākais variants zālienam), jārēķinās, ka ar laiku zeme nedaudz nosēdīsies, saplaks. Tad jāraugās, vai laistīšanas galviņas jeb sprinkleri, kas miera režīmā atrodas zem augsnes līmeņa, nav izcēlušies virszemē - tā kā amatieriem pieejamie sprinkleri parasti ir plastmasas, tos var nejauši nopļaut ar zāles pļāvēju.
• Automātiskās laistīšanas datorā var uzstādīt, kurā laikā tā ieslēgsies, cik ilgi darbosies, kad izslēgsies. Var ieprogrammēt dažādus režīmus, kas lieti noder, ja saimnieki ir aizņemti darbos vai aizbraukuši ceļojumos. Ļoti noderīga iespēja karstā un sausā laikā ir pakāpeniskās laistīšanas opcija - ja zeme ir ļoti sausa, mēdz būt, ka tā neņem pretī ūdeni. Tad var ieprogrammēt, ka laistīšana notiek pakāpeniski, sagatavojot augsni ūdens uzņemšanai.

Kur ņemt ūdeni?
• Izmantojot laistīšanai pilsētas ūdeni, jāparēķina, vai tas nesanāk pārāk dārgi. Ir vērts uzstādīt otru ūdens skaitītāju, lai nebūtu jāmaksā par kanalizāciju, taču jāņem vērā, ka laistīšana ar pilsētas ūdeni varētu būt izdevīga tikai nelielā piemājas dārziņā.
• Ūdeni var ņemt no dīķa, ja tam ir iespēja (piemēram, avotiņš) atkal papildināties. Pretējā gadījumā pēc pusmēneša intensīvas laistīšanas dīķis būs sauss, tāpēc labāk apsvērt citu ūdens ieguves variantu - parasti spici vai dziļurbumu.
• Latvijā, bet īpaši Rīgā un tās apkārtnē spice ir labs variants, jo gruntsūdeņi ir salīdzinoši augstu, apmēram 3-6 m dziļumā. Tomēr ir kāds mīnuss, ar ko jārēķinās - ūdens no spicēm parasti satur ļoti daudz dzelzs, kas rada neglītos brūnganos nosēdumus uz taciņām, žogiem un ēku sienām. Risinājums ir rūpīgi izvērtēt sprinkleru atrašanās vietas, lai tie nebūtu pagriezti pret ēkām, celiņiem utt. Varbūt ir vērts apsvērt pilienveida laistīšanas metodi, kad ūdens no zemē ieraktām speciālām caurulēm lēnām sūcas augsnē.
• Dziļurbums izmaksās dārgāk, bet no tā varēs dabūt vairāk ūdeni (no spices dabūsiet ūdeni līdz 50 litriem minūtē, no urbuma - sākot ar 60 litriem). Jo vairāk ūdens, jo lētāk izmaksās automātiskās laistīšanas sistēma. To parasti ierīko sektoros - piemēram, ja minūtē iztek 60 litri, ar to pietiks 4 sprinkleriem vienā dārza sektorā, savukārt 30 litri minūtē varēs nodrošinār tikai 2 sprinklerus (viens lielais sprinklers patērē 15-20 l ūdens minūtē). Jo vairāk ūdens, jo vienā sektorā varēs uzstādīt vairāk sprinklerus. Viena sprinklera cena, atkarībā no iespējamā laistīšanas rādiusa, ir apmēram Ls 3-16 (ja ir ūdens ņemšanas vieta, automātiskās laistīšanas ierīkošana maksās aptuveni Ls 1,50/m2).
• Cik litri ūdens minūtē iztek, var pārbaudīt pats. Paņem 10 l spaini, palaiž ūdeni un uzņem laiku, cik sekundēs spainis pietek. Labs, optimāls rādītājs ir litrs sekundē.

Atceries!
• Ja pagaidām nevarat atļauties automātisko laistīšanu, bet nākotnē to gribētu, līdztekus dārza ierīkošanas darbiem atcerieties, ka caurules gan ir vērts ierakt jau laikus. Īpaši svarīgi to izdarīt zem bruģētajiem celiņiem, lai vēlāk nenāktos tos izjaukt - tas radīs neērtības, turklāt izjauktais bruģis pēc tam mēdz nosēsties.
• Rūpīgi koptu zālienu var ierīkot arī nelielā, kaut 100 m2 teritorijā pie mājas - būs glīti un arī kopšana vienkāršāka. Pārējā platībā zāli var pļaut tikai 2-3 reizes gadā. Tādējādi mazo mauriņu varēs ērti aplaistīt ar šļūteni, bet garāko zāli nevajadzēs liet tik bieži, jo retā pļaušana novērsīs zāles izdegšanu. Vēl viens variants ir ierakt dārzā ūdens caurules ar vienkāršiem izvadiem laistīšanai - pie tiem vajadzības gadījumā pievieno pārvietojamos virszemes laistītājus. Tas atvieglos darbu, jo nebūs jāstaigā ar šļūteni, bet ierīkošana izmaksās krietni lētāk kā automātiskās laistīšanas sistēma.

Konsultējuši: Ervīns Žeļeznovs-Rubenis, SIA Akmeņdārzs konsultants, un Mārtiņš Šternbergs, SIA Ainavists direktors un Ozo golfa kluba galvenais dārznieks