Jūs esat šeit: Dārza augi, kopšana Retāk zināmie jūnijā ziedošie koki un krūmi

Retāk zināmie jūnijā ziedošie koki un krūmi

E-pasts Drukāt PDF

Pēc ziedēšanas krāšņumuma un ziedu pārbagātībās maijā jūnijs atnāk ar lapu zaļumu, kas izlīdzina pavasara krāsu bagātību. Mēneša sākumā krāsu akcentus ienes vēlāk ziedošās rododendru šķirnes, klinģerīšu un Smirnova rododenri, smaržo retāk izplatītas ceriņu sugas – Ķīnas, Ungāru un Meijera ceriņi, sausserži un peonijas, gatavojas ziedēt filadelfi, pamazām sagatavojot skatuvi ziedu karalienes – rozes uznākšanai. Jūnijs ir laiks, kad dabā vēl viss aug un plaukst, lai pēc vasaras saulgriežiem, gadam pagriežoties uz otru pusi, briestu un gatavotos gaidāmajam rudenim. Ir augi, kuru pumpuri raisās tieši jūnijā. Ziedi dažkārt tiem ir necilāki, ne tik krāšņi, bet apveltīti ar burvīgu aromātu. Horti.lv piedāvā koku  un krūmu topu, kas Latvijas dārzos nav tik izplatīti, taču smaržas vai ziedu krāšņuma ziņā neatpaliek no daudziem maijā ziedošajiem augiem.

 

Irbeņlapu fizokarps

Irbeņlapu fizokarpu (Physocarpus opulifolius) laikam gan nevar devēt par maz zināmu vai dārzos reti sastopamu. Tas ir Latvijas dārzos iecienīts krūms, kas ir dekoratīvs ne tikai ziedēšanas laikā, bet arī vasarā ar daudzveidīgo krūma šķirņu lapu krāsojumu un rudenī ar dekoratīvajām augļkopām. Savvaļā fizokarps sastopams Ziemeļamerikā Atlantijas okeāna piekrastes mežos, taču Latvijā pazīstams jau pasen, ievests un introducēts vecajos parku  stādījumos.

Krūms sasniedz 3 metru augstumu un tā neregulārais vainags var izplesties līdz 2 metriem platumā. Vecākiem krūma stumbriem medz lobīties miza. Augs nav izvēlīgs – aug gan saulē gan paēnā, arī augsnes ziņā tam nav īpašu prasību – aug gan nabadzīgās, gan auglīgās augsnēs. Labi pacieš arī pilsētas piesārņoto gaisu un nelabvēlīgos augšanas apstākļus. Ziemcietīgs. Ziedi balti, sakopoti vairogveida ziedkopās. Rudenī sēklu kopas karmīnsarkanas. Atsevišķām šķirnēm krāsojas lapas.

Latvijā vispopulārākas šķiet ir šķirnes ar lapām sarkanajos toņos. No tām pazīstamākā ir šķirne ‘Diabolo’ ar purpursarkanām lapām. Interesantas ir  arī sarkanlapainās šķirnes ‘Diable D’or’ ar oranžiem dzinumu galiem, ‘Lady In Red’ ar rozā ziediem un ‘Summer Wine’ ar violetām lapām. Fizokarpiem ir arī dzeltenlapainās šķirnes, no kurām populārākā ir ‘Luteus’ , bet interesantas ir arī ‘Nugge’ un ‘Dart’s Gold’, kura lapas plaukstot ir dzeltenas, bet vēlāk iegūst bronzas dzeltenu toni.

Fizokarpus ieteicams stādīt grupās, 1 metra attālumā vienu no otra. Taču arī atsevišķi, stādīti soliterā, tie izskatās labi, ja veido krūma neregulāro vainagu. Sarkanlapainās un dzeltenlapainās šķirnes labi izskatās augu grupās uz vasarzaļo krūmu un skuju kokaugu fona. Populārākās šķirnes atrodamas daudzās stādaudzētvās.

Krāšņā veigela

Krāšņā veigela (Weigela florida) pēdējos gados iegūst arvien lielāku popularitāti. Tās radiniece agrā veigela (Weigela praecox) zied maija vidū, maija beigās, bet krāšņā veigela ziedus plaucē tieši jūnijā. Savvaļā aug Austrumāzijā.

Krūms ir augumā neliels, sasniedz 2 metru augstumu. Vainags neregulārs, vairāk izplešas platumā – līdz pat 1,5 – 2 metriem. Ātraudzīgi krūmi, taču nepieciešama drenēta auglīga dārza augsne. Ziedi izkārtoti pa vienam vai vairākiem lapu  žāklēs, pamatsugai rožaini, šķirnēm – dažādās krāsās. Jaunos krūmus vēlams stādīt pusēnā, vēlāk tie labi aug arī saulainās vietās. Izturība pilsētas apstākļos vidēja. Ziemcietība vidēji laba. Agrā veigela ir izturīgāka, bet hibrīdajām šķirnēm ziemcietība ir zemāka, un nebūtu vēlams tās stādīt Latvijas austrumu daļā.

Krāšņajai veigelai ir samērā daudz šķirņu ar dažādu lapojuma krāsu – sarkanos toņos (‘Aelxsandra’, ‘Grethe’, ‘Minor Black’, ‘Purpurea’), dzeltenos (‘Aurea’, ’Cappuccino’), kā arī raiblapainas (‘Brigela’, ‘Caricature’, ‘Monet’). Taču vairums izplatīto šķirnu nav pieskaitāmas pamatsugai. Tās ir dažādu sugu dažādas pakāpes hibrīdi, kas radīti Viduseiropā. Hibrīdo šķirņu ziemcietība ir zemāka, taču Latvijas stādaudzētavas piedāvā samērā daudz hibrīdo veigelu šķirnes, kas Latvijā tiek audzētas jau ilgstoši un ir izturējušas Latvijas apstākļus vairāk kā 20 gadus. Vispopulārākā no hibrīdajām šķirnēm un ļoti izskatīga ziedēšanas laikā ir šķirne ‘Eva Rathke’ ar karmīnsarkaniem ziediem. Nelielu krūmu veido ‘Nana Variegata’, kuras lapām ir dzeltens apmalojums, bet ziedi vidēji lieli, sārti. Daudz ziedu un samērā izturīga ziemā ir ‘Newport Red’ ar sarkaniem (no karmīnsarkana līdz violetam) ziediem. Koši sarkani ziedi ir šķirnei ‘Red Prince’, kas augustā, septembrī labvēlīgos apstākļos var uzziedēt atkārtoti.

Veigelas stāda augu grupās, zemākās šķirnes priekšplānā. Vēlams izvēlēties krāsaina lapojuma šķirnes, kas ar lapu krāsu atdzīvinās augu grupu pēc veigelas noziedēšanas. Šķirņu izvēle stādaudzētavās ir bagātīga, un veigelas noteikti ir krūms, kas iederēsies jebkurā dārza stādījumu.

Mosanas abēlija

Mosanas abēlija (Abelia mosanensis) nav bieži stādīts krūms Latvijas košumdārzos, taču nepelnīti, jo Mosanas abēlijas lepojas ar smaržīgiem ziediem vasarā un oranži sarkanu lapu krāsojumu vasarai beidzoties. Savvaļā abēlijas aug Himalajos, Austrumāzijā un Meksikā. Atsevišķas tropu sugas, kas ir mūžzaļas, audzē  ziemas dārzos. Latvijā kultivē ziemcietīgākās sugas, galvenokārt Mosanas abēliju, kas saldās nedaudz ar krustnagliņu dvesmu pikantās smaržas dēļ, citviet tiek dēvētas par smaržīgo abēliju.

Tie ir vidēji zemi vasarzaļi krūmi, kas sasniedz 2 metru augstumu ar līdz pusotru metru platu noapaļotu viegli pārkarenu vainagu. Smaržīgie, koši rozā piltuvveida ziedi izkārtoti galotnes ziedkopās. Stāda saulainās, vēja aizsargātās vietās, drenētās, kaļķainās vidēji auglīgās māla, smilšmāla augsnēs. Samērā agri – vasasaras otrajā pusē zaļais lapojums krāsojas sarkans. Ziemā krūma stumbri izteikti pelēki. Ziemcietīga, taču bargākās ziemās mēdz apsalt dzinumu gali.

Stāda augu grupās. Ja dodat priekšroku smaržīgiem augiem, tad Mosanas abēlija būs īstā izvēle.

Burvīgā kolkvīcija

Burvīgo kolkvīciju (Kolkwitzia amabilis), kas savvaļā aug Rietumķīnas augstkalnu apgabalos,  nezinātājs var sajaukt ar abēliju vai sausserdi, jo krūmam piemīt abu augu pazīmes.

Tās veido stāvu 2 – 3 metrus augstu krūmu ar noaapļotu vainagu ar pārkareniem zariem. Ziedi nav lieli, bet smaržīgi, zvanveida, izkārtoti pa pāriem galotnes skarās, Nedaudz līdzinās veigelu ziediem, bet pievilcīgāki kā veigelām.  Zied krāšņi. Rudenī lapojums krāsojas dzelteni sārts. Pietiekami ziemcietīga. Šķirne ‘Pink cloud’ ir ar sārtiem ziediem un ziedēšanas laikā izskatās ļoti efektīgi.

Stādāma ielabotās, auglīgās augsnēs, saulainā vietā.  Iederēsies jebkurā dārzā – gan augu grupās, gan soliterā. Ziedoša kolkvīcija atdzīvinās dārzu jūnijā, radot patīkamu aromātu, bet rudenī, lapām krāsojoties, atsvaidzinās dārza krāsu paleti.

Deicija

Deicijas (Deutzia) ir filadelfu dzimtas krūms, kas savvaļā aug Centalajā un Austrumu Āzijā, Meksikā. Šķirnes veidotas Anglijā un Francijā, no kurienes ieceļojušas arī Latvijā. Ziemcietīgākās un Latvijas apstākļiem piemērotākās ir divas sugas robotā deicija (Deutzia crenata syn. D. scabra) un Lemuāna deicija (Deutzia x lemoinei).

Decijas ir nelieli vasarzaļi krūmi līdz 1,7 – 2 metrus augsti un gandrīz tikpat līdz 1,5 metrus plati. To izskats, lapojums un ziedi līdzinās radiniekiem filadelfiem, ko Latvijā dēvē par jasmīniem, taču dārzos tiek audzētas galvenokārt šķirnes ar pildītiem ziediem vai ziediem, kuru ārējās vainaglapas ir viegli sarkanas, tāpēc to līdzība nav tik viegli pamanāma.

Aromātiskos, krāšņi ziedošos krūmus stāda saulainās no valdošajiem vējiem pasargātās vietās, drenētās, vidēji auglīgās, mēreni mitrās augsnēs. Augi ir ātraudzīgi un labi panes pilsētas apstākļus, taču to ziemcietība ir vidēja, tāpēc ieteicams roboto deiciju stādīt Latvijas rietumu un vidusdaļā. Lemuāna deicija ir izturīgāka par roboto, aug un zied arī Vidzemē. Vidzemē var mēģināt audzēt arī populārākas hibrīdās šķirnes.

Eiropā ir radītas daudzas deiciju šķirnes. Pie mums stādaudzētavas piedāvā robotās deicijas šķirnes ‘Candisima’ koši baltiem, lieliem, pildītiem ziediem, ‘Plena’ pildītiem ziediem, kuru ārējās vainaglapas ir sarkanas, tāpēc ziedi iegūst rozā nokrāsu, un Eiropā populāro smaržīgo ‘Pride of Rchester’ ar pildītiem ziediem ar spilgti rozā ārējām vainaglapām.

Lemuāna deicija zied nedaudz agrāk kā robotā, un, lai arī ziedi ir vienkārši, zied ļoti bagātīgi. Stādaudzētavas piedāvā arī deiciju hibrīdu šķirnes – ‘Pom Pom’un populāro ‘Strawberry Fields’ ar lieliem brīnišķīgiem rozā ziediem. Tāpat iespējams tikt pie smuidrās deicijas (Deutzia gracilis), kas zied smaržīgiem zvaizgžņveida ziediem, stādiem.

Deicijas stāda augu grupās, robežstādījumos. Ja atradīsiet vietu dārzā sarti vai rozā krāsotajām šķirnēm, varēsiet mulsināt savus viesus, sakot, ka pie jums aug “sārtais jasmīns”.

Cītizs

Šos pavisam nelielos krūmiņus dēvē arī par kazāboliņiem, atsevišķas ģintis par slotzariem. Arī starptautiski latīņu valodā tiem mēdz lietot divus ģints nosaukumus – Chamaecytisus un Cytisus. Augi pieder tauriņziežu jeb pupu dzimtai un pēc izskata nedaudz atgādina sarkānā āboliņa un pļavas dedestiņas sajaukumu. Dienvideiropā plaši izplatīts augs, kas Latvijā ievests, iespējams no Ukrainas, meža dzīvnieku barībai un augsnes ielabošanai, jo, kā daudzi tauriņziežu dzimtas augi, ar sakņu gumiņu palīdzību spēj bagātināt augsni ar slāpekli un ar dziļo sakņu sistēmu no augsnes apakšējiem slāņiem pacelt kāliju, fosforu, kalciju.

Apstādījumos stāda reti, lai arī augs ir ziemcietīgs, ātraudzīgs un bagatīgi ziedošs, aug sausās smilts, mālsmilts augsnēs. Ieteicams dārzos ar nabadzīgu augsni, kāpu zonās izveidotajos dārzos, jo ātri veido sakņu sistēmu, kas labi pacieš augsnes sausumu un nostriprina smiltājus.

Ložņu cītizs (Chamaecytisus decumbens) ir pavisam neliels līdz 20 cm augsts vasarzaļš krūmiņš, kura ložņājošie dzinumi diametrā sniedzas līdz pat metram. Zied ļoti bagātīgi, koši dzelteniem ziediem, kas pamanāmi jau no tālienes.

Purpura cītizs (Chamaecytisus purpureus) atšķiras no ložņu cītiza ar lielāku augumu, no citiem cītiziem – ar ziedu krāsu. Pieaudzis krūms sasniedz nepilna metra augstumu, vainags ir izplests. Kā rāda nosaukums, tā ziedi ir purpursarkani.

Galviņu cītizs (Chamaecytisus supinus) ir augstākais no Latvijas stādaudzētavās piedāvātajiem cītiziem. Krūms var sasniegt pat 1metra augstumu. Vainags izplests ieapaļš. Tā tumši dzeltenie ziedi noziedot brūnē.

Pareti sastopams ir arī parastais slotzaris (Cytisus scoparius), ko grūti nodalīt no citām cītizu sugām. Izskata ziņā ļoti līdzīgs iepriekšminētajiem. Ātraudzīgs, sauli mīlošs krūms, kas aug sausās smilts augsnēs. To droši var stādīt viršu dārzos, kāpu smiltīs, mežmalās.  Atsevišķās vietās to audzē meža dzīvnieku piebarošanai. Zied dzelteniem ziediem, taču ir šķirne ar tumši sarkaniem ziediem – ‘Boskoop Ruby’.

Parūkkoks

Parastais parūkkoks (Cotinus coggyria) ir neliels koks vai biežāk vidēja auguma krūms, kas savvaļā aug Vidusjūras zemēs, Kaukāzā, Tuvajos Austrumos. Augam ir izcili dekoratīvi augļi – sudrabsārti matiņi, kas veidojas septembrī un kas no tālienes atgādina parūku, no kā cēlies arī koka nosaukums.

Latvijā biežāk aug kā 2 – 3 metri augsts krūms  vai neliels koks ar noapaļotu vainagu. Ziedi zaļgandzelteni 15 – 30 cm garās skarās. Lapas rudenī krāsojas karmīnsarkanas, oranži sārtas. Stāda saulainās vietās, sausās, drenētās, vidēji auglīgās augsnēs. Siltuma un gaismas mīlētāji. Labi pacieš pilsētas apstākļus. Ziemcietīgi, tomēr Latvijas austrumu daļā bargākās ziemās var arī apsalt, īpaši šķirnes. Gadās, ka apsalst galotnes. Sīkie ziedi veidojas uz 2-gadīgiem dzinumiem.

Parūkkoka šķirnes atšķiras ar lapu krāsu. Parastā parūkkoka lapas ir zilaganzaļas ar sarkanu dzīslojumu. Šķirnei ‘Purpureus’ lapas ir zaļas, bet augļkopas karmīnsarkaniem matiņiem. ‘Royal Purple’ ir karmīnsarkanas lapas un augļkopas, ‘Golden Spirit’ lapojums ir dzeltens, ziedi zaļgani. ‘Rubrifolius’ lapas plaukstot ir tumši sarkanas, vēlāk kļūst zaļas. ‘Young Lady’ ir zaļš lapojums un zaļagani, sīki ziedi, kas zied bagātīgi.

Parūkkoks iederēsies ikvienā dārzā, jo nav liels un neprasa īpašu kopšanu. Galvenais nodrošināt saulainu, siltu vietu. Nevajadzētu to stādīt klajā, vējainā vietā. Augu var stādīt gan grupās, gan soliterā. Ziemā gan parūkkoka neglītais zarojums nav pārāk izskatīgs.

Zeltlietus

Zeltlieti (Laburnum) ir krāšņi ziedoši vasarzaļi krūmi vai nelieli koki, kas savvaļā aug Dienvideiropā un Viduseiropā, kā arī Tuvajos austrumos.

Alpu zeltlietus (Laburnum alpinum) ir augumā lielāks – 5 – 9 metrus augsts koks, kas sniedzas 2 – 4 metru platumā. Vainags izplests, neregulārs. Lapas rudenī krāsojas dzeltenas. Zied jūnijā. Ziedi dzelteni, smaržīgi, ciešos  līdz 20 – 30 cm garos nokarenos ķekaros. Augļi – iegarenās, plakanās pākstīs. Šķirnei ‘Pendula’ ir nokarens vainags.

Parastajam zeltlietum (Laburnum anagyroides) atšķirībā no Alpu zeltlieta ir regulārāks, apgriezti olveida vainags. Ziedi sakārtoti uz īsākiem 10 – 15 cm gariem ķekariem. Tā pākstis ar sēklām un arī zaļie dzinumi ir indīgi. Mazāk ziemcietīgāks kā Alpu zeltlietus.

Latvijā var atrast arī hibrīda Voterera zeltlietus (Laburnum x watereri) stādus. Votera zeltlietus ir spēcīgi augošs koks, kas zied ar sevišķi gariem un kupliem ziedu ķekariem.

Zeltlietu stāda saulainās vietās, var arī pusēnā. Siltumprasīgi augi. Nepieciešama labi drenēta, vidēji auglīga un vidēji mitra augsne. Labi pacieš pilsētas apstākļus. Stāda grupās vai atsevišķi.

Robīnija

Robīnijas  (Robinia) ir atraudzīgi,gaismas prasīgi, sausumizturīgi koki vai krūmi ar dziļu sakņu sistēmu, kas savvaļā aug Ziemeļamerikā, Atlantijas okeāna piekrastē. Latvijā apstādījumos sastopamas vairākas robīniju sugas, un tās nezināmu iemeslu dēļ tautā dēvē par “akācijām”.

Baltā robīnija (Robinia pseudoacacia) ir samērā augsti, ērkšķaini koki ar neregulāru smalku, retu vainagu. Aug ātri, īpaši auglīgā augsnē. Ieteicams nemēslot, jo veidojas tievi dzinumi, kas vējā lūzt. Ziedi balti līdz 8 cm garos ķekaros. Smaržīgi. Labs nektāraugs, ļoti patīk bitēm.  Ir dažādas šķirnes, kas atšķiras ar vainaga formu un ziedu krāsu. ‘Tortuosa’ ir ar spirāliski sagrieztiem dzinumiem.  ‘Semperflorens’ mēdz augustā – septembrī uzziedēt atkārtoti.

Hartviga robīnija (Robinia hartwigii) ir ziemcietīgakā kā baltā robīnija un atšķiras no tās ar ziedu krāsu – tie ir purpursārti.

Robīnijas stāda gan grupās, gan soliteros. Augsnes ziņā tās ir pieticīgas. Var stādīt nabadzīgākās, sausās vietās. Izvēloties vietu, jāatceras, ka ievainotas auga saknes dod sakņu atvases, kas var sabojāt stādījumu izskatu. Taču piemērotā vietā, ziedēšanas laikā izskatās lieliski.

Virdžinijas sniegpārslu koks

Virdžinijas sniegpārslu koks (Chionanthus virginicus) savu nosaukumu ieguvis no neparastās ziedu formas. Ziedu  vainaglapas ir ļoti šauras un  garas. Arī koka lapas ir neparasti lielas  8 līdz 20 cm garas. Savvaļā aug Ziemeļamerikas Austrumu daļā.

Sniegpārslu koks ir zems koks vai krūms, kas sasniedz 2 – 3 metru augstumu. Tam veidojas stāvs noapaļots vainags. Lielās lapas rudenī krāsojas dzeltenas. Pietiekami ziemcietīgs.  Stādāms saulainā vietā, trūdvielām bagātā augsnē. Efektīvs augs, ko stāda soliterā, lai ziedēšanas laikā izceltos lielās un krāšņās ziedkopas.

Latvijā reti sastopams, jo grūti pavairojams, attīstās lēni un uzzied tikai 6 -10 gadā.