Jūs esat šeit: Stādu audzēšana Potēšana

Potēšana

E-pasts Drukāt PDF

 

Potēšana joprojām ir viena no visizplatītākajām augu veģetatīvās pavairošanas metodēm. Parasti potē augus, kuri ir grūti pavairojami ar citām metodēm, kā arī retas vai interesantas sugas un šķirnes. Potēšana ļauj izveidot īpašas dekoratīvas formas – nokarenus, augstumbra augus, kā arī uzlabot augu ziemcietību, izturību pret slimībām.

 

Potēšanas procesā mākslīgi tiek savienoti divi organismi – potcelms ar potzaru. Potcelms ir augs, kurš pēc potēšanas kalpo tikai kā uzpotētās šķirnes nesējs, savukārt potzars ir tā auga fragments, kuru ir nepieciešams pavairot. Potzara un potcelma saaugšanas rezultātā veidojas viens augs, kurš turpmāk var izpausties tikai kā uzpotētā šķirne vai arī kā potcelma un uzpotētās šķirnes kombinācija. Potēšana pēc būtības ir divu augu (šķirņu) daļu saaudzēšana. Potējot kokus, potzaru pieaudzē citam augošam kokam, kas var būt pat desmit un vairāk gadu  vecs, vai speciāli audzētam potcelmam – divus līdz četrus gadus audzētam stādam.

Potēšanu izmanto:

  1. Ja auga pavairošana ar sēklām ir maziespējama vai neiespējama vispār un ja ar citiem veģetatīvās pavairošanas paņēmieniem augs pavairojas slikti – spraudeņi slikti apsakņojas vai neapsakņojas vispār.
  2. Lai panāktu auga pielāgošanos ārējās vides apstākļiem. Šķirnei ir vajadzīgs tāds augsnes sastāvs vai augsnes pH, mitruma, temperatūras, klimatiskie  apstākļi nekā iespējams nodrošināt. Tad vēlamo šķirni potē uz potcelma, kas šajos apstākļos jūtas labi. Visbiežāk tā ir potēšana ziemcietības  vai slimību izturības uzlabošanai.
  3. Potcelms kalpo kā vairāku šķirņu īpašību nesējs. Piemēram,  ģimeņu augļu koki – divi vai vairāki dažādu šķirņu augļu koki uzpotēti uz viena stumbra. Dažkārt šis paņēmiens tiek izmantots, lai viena augļu koka vainagā ieaudzētu šķirnes apputeksnētāju.
  4. Potcelms kalpo kā uzpotējamās šķirnes īpašību pastiprinātājs vai nomācējs – izmēru, apjoma regulētājs. Piemēram, pundurpotcelms kalpo pieaudzētās šķirnes augšanas procesu kavēšanai, tad potēšanas rezultātā iespējams iegūt, piemēram,  pundurābeles, savukārt uzpotējot uz augstāka stumbra, zemu augošos augus ar krūmveida vainagu, iespējams iegūt jauna izskata  un apjoma augu, piemēram, augstcelma rozes.
  5. Dubultpotēšana. Šajā gadījumā parādās iespēja izmantot divu potcelmu īpašības, piemēram, spēcīgi augošo, kas kalpo kā robusts barības vielu uzņēmējs (sēklaudzis) un vāji augošo, kas kalpo kā auga augšanas bremzētājs. Piemēram, uzpotējot uz izturīga sēklaudža pundurpotcelmu, un uz tā savukārt vēlamo ābeles šķirni.

Potējot svarīgi, lai abi komponenti (pote un potcelms) būtu botāniski tuvradniecīgi, tas nodrošina labu saderību. Augus potē vienas ģints ietvaros, piemēram, saldos (Cerasus avium) un skābos (Cerasus vulgaris) ķiršus potē uz smaržīgā ķirša (Cerasus mahaleb) potcelmiem, taču daudz biežāk tiek praktizēta šķirņu potēšana vienas sugas ietvaros, tā, piemēram,  lauku kļavas (Acer campestre) šķirni ‘Carnival’ potē uz lauku kļavas potcelma. Bet var būt arī izņēmumi, kad augi tiek potēti vienas dzimtas ietvaros, piemēram, uz parastā pīlādža (Sorbus aucuparia) potcelmiem tiek potētas aroniju (Aronia), vilkābeļu (Crataegus) un korinšu (Amelanchier) šķirnes.

Potcelmi

Veiksmīgu potēšanas rezultātu – pilnīgu potcelma un potzara vadaudu saaugšanu nodrošina sekundārā augšana un kambija darbība, bet pats saaugšanas process līdzinās rētu dzīšanas procesam. Kokaugu potēšanā par potcelmiem un potzariem izmanto nobriedušas augu daļas, jo lapām un jauniem dzinumiem nav raksturīga sekundārā augšana, kas piemīt zariem un stumbriem.

Par potcelmiem visbiežāk izmanto 1 – 4 gadus vecus sējeņus (no sēklām izaudzētus augus) vai veģetatīvi pavairotus potcelmus (klonus).

Ābeļu potēšanai izmanto gan sējeņus (‘Antonovkas’ sējeņi liela auguma ābelēm) gan veģetatīvi pavairotus potcelmus (pundura, puspundura un vidēja auguma ābelēm). Bumbieres potē uz citas sugas – mājas bumbieres (Prunus communis) seklaudžiem vai arī citas ģints, piemēram, cidonijas (Cydonia) vai krūmcidonijas (Chaenomeles) potcelmiem. Plūmju potcelmiem Latvijā visbiežāk izmanto Kaukāza plūmes (Prunus cerasifera var. divaricata) sēklaudžus, taču tās potē arī uz mājas plūmes (Prunus domestca) šķirnes ‘Latvijas Dzeltenā Olplūme’ sēklaudžiem un sakņu atvasēm un veģetatīvi pavairotiem potcelmiem. Saldajiem un skābajiem ķiršiem visbiežāk izmanto smaržīgā ķirša (Cerasus mahaleb) sēklaudžus, kā arī skābā ķirša (Cerasus vulgaris) šķirņu sēklaudžus un sakņu atvases.

Ja potējot tiek pavairotas skuju koku šķirnes, tad, lai iegūtu veiksmīgu potējumu, ir svarīga potcelma un potzara saderība - potcelmam un potzaram jābūt vismaz no vienas ģints, bet vislabāk, ja tie abi ir vienas sugas, piemēram, lapegļu šķirņu pavairošanai ir nepieciešams tās pašas sugas potcelms. Parastās egles (Picea abies) šķirnes lielākoties potē uz parastās egles potcelmiem, uz asās egles (Picea pungens) potē sudrabegles vai arī parastās egles šķirnes. Latvijas klimatam piemērotāko Eiropas baltegli (Abies alba) izmanto par potcelmiem baltegļu šķirņu pavairošanai, bet priežu šķirņu pavairošanai izmanto parastās priedes (Pinus sylvestris) vai kalnu priedes (Pinus mugo) potcelmus.

Skuju koku potcelmiem izvēlas spēcīgus 3-4 gadus augušus stādus ar spēcīgu sakņu sistēmu, kam stumbra diametrs virs sakņu kakliņa ir 6 – 7 mm.

Potējot dekoratīvos lapu kokus un krūmus, skatās, lai potcelms un potzars būtu no vienas ģints, biežāk atkarībā no potējamās šķirnes, lai tie abi ir vienas sugas augi. Potcelmiem galvenokārt izmanto 2 – 3 gadīgus sējeņus, kuriem jaunās šķirnes potē uz sakņu kakliņa. Augststumbra un nokareno šķirņu potēšanai izmanto daudzgadīgus potcelmus, tos audzē, līdz sasniegts vēlamais stumbra augstums.

No puķēm ar potēšanu pavairo rozes. Visizplatītākā ir rožu potēšana uz potcelma. Par potcelmu izvēlas izturīgus – spēcīgus un salcietīgus veģetatīvi pavairotus klonus vai sējeņus, visbiežāk suņu rozi (Rosa canina).

Potcelmu stumbra diametrs nav ierobežots.Tas var būt sākot no 5 mm. Šķirņu pavairošanai, izmantojot jaunus stādus, tas būs ar mazāku diametru. Pārpotējot vecus  kokus vai potējot augstumbra šķirnes, diametrs ir lielāks. Potējot ar acošanas jeb okulēšanas metodi, potcelms nedrīkst būt resnāks par 8 – 12 mm.

Potzari

Augļu koku potēšanai izmanto aukstumā rūdītas gada vasas vai divgadīgos zarus. Atkarībā no ziemas potzarus var sākt sagatavot jau novembrī tūlīt pēc pirmā lielā sala, kad gaisa temperatūra kādu laiku ir bijusi ap – 5°C, un griezt tos līdz pat janvārim. Sala rūdījums potzariem nepieciešams, jo pirms sala grieztie zari daudz sliktāk uzglabājas un slikti pieaug.  Ja ziema bijusi silta, potzarus griež agri pavasarī pirms pumpuru uzbriešanas. Potzarus griež no vainaga iekšpuses, apmēram 20 – 30 cm garumā, tā, lai uz tiem būtu vismaz 2 – 3 pumpuri. Ja viengadīgie zari ir pārāk īsi, var izmantot arī divgadīgos zarus.

Nogrieztos zarus ietin polietēnā un uzglabā ledusskapī (1 – 5° C temperatūrā), telpā, kur iespējams uzturēt nemainīgu 0 – 1° C temperatūru vai īpašās glabātuvēs (0 - 5°C). Potzari jāsargā no izžūšanas, mitruma, pelējuma un grauzējiem. Leduskapī potzarus iespējams uzglabāt ilgāk.

Skuju koku potēšanai potzarus griež tieši pirms potēšanas. Potzariem izmanto tikai skuju koku galotnes vai spēcīgākos viengadīgo sānzaru dzinumus 7 – 15 cm garumā ar galotnes pumpuru.  Ja potzarus ņem no sānu dzinumiem, tad šķirnēm ar izteiktām galotnēm var veidoties topofīze (novirzīta, neizteikta galotne). Ja tiek potēti skuju koki ar nesimetrisku vainagu, piemēram tūjas vai pacipreses potzariem var izmantot arī divgadīgus sāndzinumus. Skuju koku potzarus vēlams ilgstoši neuzglabāt.

Dekoratīvo lapu koku un krūmu potzarus parasti ņem no viengadīgiem nobriedušiem dzinumiem, retāk (bērzu, vītolu potēšanai) no 2-gadīgiem zariem. Tos sagatavo agri pavasarī pirms veģetācijas sākuma vai vasarā pēc dzinumu nobriešanas.

Rožu potzarus griež no veselīgiem un spēcīgiem mātes augiem ar labi nobriedušiem pumpuriem oktobra beigās vai novembra sākumā, kad dzinumi norūdījušies un gatavi ziemai. Dzinumus pēc atlapošanas dezinficē vieglā kālija permanganāta šķīdumā, un tad apžāvētus ievieto politelēna maisos un uzglabā 1 – 2o C temperatūrā.

Acošanai paredzētos rožu potzarus gatavo īsi pirms acošanas (jūlija beigās, augusta sākumā). Tos atlapo, atstājot 1 - 1.5 cm lapu kātiņu un mitrus uzglabā ēnā.

Potēšanas laiks

Potēšanu uz laukā augošiem potcelmiem sāk agri pavasarī, kad vairs nav sagaidāms stiprs sals, un beidz vasaras beigās. Potēšanu ziemā, ko parasti veic telpās, veic uz iepodotiem potcelmus.

Laukā potēšanu sāk agri pavasarī – atkarībā no klimatiskajiem apstākļiem – no marta beigām līdz maija sākumam. Potējot augus laukā, gaisa temperatūra nedrīkst nokristies zemāk par –10° C. Pavasarī potē galvenokārt ar potzaru, retāk aco ar augošu pumpuru. Potēšana jābeidz pirms augļu koku ziedēšanas. Potcelma pumpuri var sākt plaukt, taču potzaram potēšanas laikā jābūt miera periodā. Pavasarī laukā pirmie tiek potēti ķirši, plūmes, tad ābeles un bumbieres. Svarīgi ir to izdarīt pēc iespējas ātrāk, jo tad potzaram ir vairāk laika sagatavoties nākamajai ziemai.

Potēšanu telpās var veikt pēc augu dziļā miera perioda iziešanas, atkarībā no klimatiskajiem apstākļiem - februārī, martā. Tad divas – trīs nedēļas pirms potēšanas sākuma iepodotus potcelmus ienes siltumā (+ 10° C temperatūrā), lai tiem sāk plaukt pumpuri. Ziemā potē ar zariņu virs sakņu kakla, un pēc tam telpās panāk to saaugšanu un uzglabā līdz pavasarim. Apkurināmās siltumnīcās potēšanu var veikt visu ziemu.

Vasarā potē, izmantojot kārtējā gada dzinuma vienu pumpuru jeb aci (latīņu val. – oculu)s. No tā arī radies šī potēšanas veida nosaukums – acošana jeb okulēšana. Vasarā uzacotais pumpurs neaug, bet līdz nākamajam pavasarim paliek miera (dusošā) stāvoklī, tāpēc šādu potēšanu sauc par acošanu ar dusošu pumpuru pretstatā acošanai pavasarī ar augošu pumpuru, kad uzacotais pumpurs, saaudzis ar potcelma kambiju, tūdaļ plaukst un attīsta dzinumu. Vasaras acošanas laiks ir jūlijs, augusts. Vispirms aco ķiršus un plūmes, augustā – ābeles un bumbieres. Aco sausā, mākoņainā laikā. To nedara lietū vai tūlīt pēc lietus. Uzreiz pēc kauliņkokiem (plūmēm, ķiršiem) aco ceriņus.

Skuju kokus atšķirībā no lapu kokiem, var potēt visu gadu, tomēr labākais laiks ir februāris, marts vai augusts, septembris.

Rožu potēšanu parasti veic telpās – sāk decembrī un turpina līdz martam. Laukā jūlijā, augustā rozes aco.

Potēšana

Ir apmēram divi desmiti veidu, kā veikt potēšanu, taču visbiežāk izmanto:

  • Lapu kokiem – kopulēšanu  iešķeļot vai kopulēšanu aiz mizas, kā arī acošanu;
  • Skuju kokiem – potēšanu sānu iegriezumā;
  • Augļu kokiem – potēšanu aiz mizas vai sānu iegriezumā;
  • Rozēm – potēšanu aiz mizas.

Potēšanu izdara:

  • uz sakņu kakliņa (rozēm, augļu kokiem, dekoratīviem kokiem un krūmiem u.c.);
  • vainagā, zaros (augļu kokiem);
  • stumbrā (krāšņumaugiem augstumbra un nokareno šķirņu pavairošanai);
  • uz sakņu gabaliņiem (mežvīteņiem).

Līdzīga resnuma augus potē ar vienkāršo vai uzlaboto (iešķeļot vai iešķeļot aiz mizas) kopulēšanu.

Vienkāršā kopulēšana. Vispirms slīpi apmēram 3 cm garumā nogriež potcelma zaru vai galotni (2 – 10 cm augstumā no substrāta), tad to savieno ar tāpat slīpi nogrieztu potzaru (potzara slīpais griezums tiek veikts starp diviem pumpuriem). Potcelmu un potzaru savieno tā, lai saskartos pēc iespējas lielāka abu nogrieztās virsmas platība. Savienojuma vietu stingri notin ar speciālo potēšanas lentu. Potzara galotni nogriež taisni, tieši virs pēdējā pumpura, un apstrāda ar potvasku. Var izmantot potzaru ar galotnes pumpuru, tad veic tikai slīpo griezumu potzara un potcelma savienojumam.

Labāk potcelms un potzars saaug, ja tiek izmantota uzlabota kopulācija – potcelmā un potzarā tiek veikti roboti iegriezumi. Uzlaboto kopulēšanu uzmanto arī tad, ja potcelms un potzars ir dažāda resnuma.

Dažāda resnuma potcelma un potzara savienošanai var izmantot potēšanu aiz mizas, iešķeļot, sānu šķēlumā vai iegriezumā. Potēšana aiz mizas ir populārākais ābeļu potēšanas veids, kas bieži tiek izmantots vecāku ābeļu atkārtotai potēšanai. Uz lielāka diametra potcelma var uzpotēt vairākus potzarus, taču, kad potzari pieauguši, no tiem atstāj tikai vienu – labāko, citādi stumbrs pēc laika var sasķelties.

Skuju koku potēšanai izmanto potēšanu sānu iegriezumā. Potcelma mizā pie pamatnes veic 3 mm dziļu iegriezumu un 3 cm virs tā līdz iegriezumam atgriež apmēram garu mizas strēmeli ar koksnes kārtiņu. Potzaram, no kura pamatnes 3 – 4 cm attālumā ir notīrītas skujas, arī nošķeļ mizas strēmeli ar koksnes kārtiņu. Potzaru ar potcelmu savieno tā lai sakristu griezumu malas un notin ar vilnas diegu vai potēšanas lenti tā, lai nodrošinātu gaisa piekļuvi potējumam. Kad potējums ir pieaudzis, pakāpeniski apgriež potcelmu. Pēc 6 – 8 nedēļām potcelmu saīsina uz pusi. Kad ir izplaucis potzara gala pumpurs, potcelmu saīsina atstājot apmēram 2,5 cm garu celmiņu, ko nogriež nākamā gada rudenī.

Augļkopībā un dekoratīvajā dārzkopībā plaši lieto potēšanu ar pumpuru jeb okulēšanu (acošanu). To veic vasarā (sk. Potēšanas laiks). Acojot, no potzara griež plānu vairodziņu ar 1 pumpuru, tā lai mizas vairodziņš būtu pēc iespējas plānāks. Potcelma mizā veic T veida iegriezumu, pārgriežot mizu, bet neievainojot koksni, un atloba mizu. Ar acojamā naža palīdzību, ievieto uz augšu vērstu pumpuru, un nogriež potpumpura vairodziņa augšgalu līdz ar T veida horizontālo iegriezumu. Potējumi un acojumi tūlīt jāapsien ar elastīgu polihlorvinila plēves strēmelīti vai citu potējamam augam piemērotu materiālu.

Visvairāk aco augļu kokus, taču arī dekoratīvo lapu koku škirnes pavairo ar acošanu. Kiršiem un mandelēm acošanas rezultāts ir atkarīgs no acošanas ātruma, jo griezums ātri oksidējas. Vecām ābelēm jaunas šķirnes tikai potē. No dekoratīvajiem skuju kokiem aco baltegli un lapegli, no lapu kokiem – pīlādžus.

Rožu potēšanā visizplatītākais paņēmiens ir potēšana aiz mizas. Krietni retāk rožu potēšanai izmanto kopulēšanu. To var veikt, ja potcelms un potzars ir vienāda resnuma, vēlams 0,9 – 1 cm diametrā. Viens no vecākajiem rožu potēšanas veidiem ir acošana. Šo metodi izmanto potējot ārā dobē augošas rozes gan pavasarī, gan vasaras vidū.

Grūti saaudzējamo koku potēšanā lieto ablaktēšanu. Šādos gadījumos potējamos kokus audzē vai arī pirms potēšanas novieto līdzās. Potcelmam un potzaram atsedz 4 – 5 cm garu kambija joslu un tās savieno. Potzaru no mātes koka atgriež tikai pēc saaugšanas ar potzaru.

Ja potēšanu izmanto grūti pavairojamo šķirņu iegūšanai, tad mēģina potēt pēc iespējas tuvāk substrātam, un augu stāda nedaudz dziļāk, mēģinot apsakņot augu virs potējuma vietas, tādējādi pakāpeniski nomainot potcelma sakņu sistēmu ar potzara sakņu sistēmu. Tam ir nozīme, tad, ja pastāv iespēja, ka ziemā, spēcīga sala laikā var aiziet bojā uzpotētā auga virszemes daļa. Taču uzpotētā auga apsakņošana ir iespējama ne visām šķirnēm. Dažu šķirņu augiem, lai tie labi augtu, ir vajadzīga cita auga spēcīgā sakņu sistēma, jo pats augs tādu neveido.

Dubultpotēšanu jeb potēšanu ar starppoti var izmantot arī audzējot ļoti skaistus, bet grūti audzējamus augus, piemēram, gleznainos epitelantas (Epithelanta) kaktusus, vispirms uz spēcīgi augoša kaktusa potcelma Trichocereus macrogonus uzpotē ne tik izturīgu potcelmu Eriocereus jusbertii, un, kad tas pieaudzis, uz tā potē vēlamo epitelantu.

Pēdējos gados populāra kļuvusi dārzeņu potēšana. Potcelmiem izmanto speciālas šķirnes ar spēcīgu augšanas raksturu un ļoti plašu slimību izturību. Potcelmu šķirņu augļiem parasti ir sliktas garšas īpašības, tāpēc uz tām potē garšas ziņā labākas šķirnes, kas nav tik izturīgas pret slimībām un ir ar sliktāku sakņu sistēmu. Potē gurķus, tomātus, arbūzus, melones. Piemēram, lai iegūtu pret parazītisko sēņu izraisītām slimībām izturīgākus arbūza (Citrullus lanatus) un melones (Cucumis melo) stādus, tos potē uz ķirbju vai kabaču sēklaudžiem, kas pieder tai pašai ķirbju dzimtai (Cucurbitaceae).

Potēšanā svarīgi ir instrumenti un to dezinfekcija. Instrumentu asums un plānums nodrošinās labāku potēšanas rezultātu, bet to dezinfekcija ļauj izvairīties no slimību un vīrusu nejaušas pārnēsāšanas.

Svarīgi atcerēties, ka potēšanā izmantotais pietinamais materiāls pēc laika ir jāatgriež. Strauji augošiem kokiem apmēram pēc 3 nedēļām, kauleņkokiem pēc mēneša, citiem - apmēram pēc gada. Arī tad, ja potējuma fiksēšanai tiek izmantotas pašsabrūkošass lentas, vēlams tomēr pēc kāda laika pārbaudīt potēšanas vietu. Iespējams mūsu klimatiskajos apstākļos, lentas sairšana nenoris tik veiksmīgi kā solīts.

Dažkārt vērojama potcelma un potzara fizioloģiska nesaderība, kas apgrūtina saaugšanu, tad izmanto citas veģetatīvās pavairošanas metodes.

Lai potēšana izdotos, svarīgi ir ievērot sekojošas prasības:

  • starp potcelmu un poti jābūt fizioloģiskai saderībai;
  • griezuma virsmām jābūt līdzenām un labi jāsakļaujas;
  • nazim jābūt asam un tīram;
  • jāpotē sausā laikā;
  • jāizvēlas piemērota potēšanas metode;
  • labi jāapgūst potēšanas tehnika;
  • potcelmiem jābūt spēcīgiem, labi iesakņotiem un veselīgiem;
  • potzariem jābūt veselīgiem, sala un slimību nebojātiem, nesavītušiem un miera periodā;
  • nevienu griezuma virsmu nedrīkst aiztikt ar rokām vai nosmērēt;
  • pēc potes nogriešanas to nekavējoties jāuzpotē un jāapsien, lai griezuma vieta neiekalst;
  • visas neapsietās brūces jāaizziež ar potziedi.

Potešanas procesu bildēs skaties foto galerijā raksta sākumā.

Papildus informācija par potēšanu:Horti arhīvā:

-      pīlādžu acošana kokaudzētavā Zaļenieki

internetā latviešu valodā ar bildēm

-      Skuju koku potēšana stādaudzētavā Dimzas –  Ulda Muzikanta fotoblogs

-      augļu koku potēšana zem mizas iešķeļot – Rutas Stabiņas blogs

-      augļu koku potēšana – ACA.lv (Šo materiālu vēlams izmantot vairāk kā ilustratīvu, jo tas tulkots no oriģinālraksta lietuviešu valodā un tulkojumā pieļautas vairākas neprecizitātes).

Vairākkārt par potēšanu rakstīts Latvijas Avīzes izdevumos, un ļoti izsmeļošs materiāls par potēšanu ir atrodams LA tematiskajā avīzē “Mans augļudārzs”. Tā autore – Pūres Dārzkopības pētījuma centra speciāliste Inese Drudze.